PAR PIEMIŅAS VIETU

PIE LATVIJAS OKUPĀCIJAS MUZEJA

 

 Situācijas analīze

uz 25.07.2006

1, 2002. gadā, dibinot Okupācijas represijās bojā gājušo Piemiņas fondu (kas uzskatāms par Centrālās piemiņas vietas idejas pirmavotu), ierosinājums bija veidot šo piemiņas vietu visu okupācijas varu upuriem.

 2, 2005. gada 20. oktobrī likumā “Par valsts budžetu 2006. gadam” (19. pielikumā) pirmo reizi tika piešķirti līdzekļi pieminekļa konkursam, adresējot tos Rīgas Politiski represēto biedrībai (RPRB). Objekts tika definēts kā piemineklis Baigā gada upuriem. Kā zināms, par “Baigo gadu” Latvijā tradicionāli sauc pirmās padomju okupācijas gadu (1940./1941.).

 3,  Rīgas Politiski represēto biedrības valde, izskatot minētā Saeimas dotā uzdevuma izpildes kārtību, nolēma šo pieminekli veltīt komunistiskā totalitārisma (staļinisma) represiju upuriem. Šo veltījumu praktiski vienbalsīgi apstiprināja RPRB biedru sapulce, balstoties galvenokārt uz šiem argumentiem:

 3.1,  Galvenais – nedrīkst pieļaut, lai būtu viena piemiņas vieta upuriem un bendēm. Tos pašus cilvēkus, kuri 1941. gada pirmajā pusgadā organizēja latviešu deportācijas un represijas, otrajā pusgadā apcietināja vācu okupācijas varas iestādes, un līdz ar to daudzi bendes ieguva hitleriskās Vācijas režīma represēto personu statusu.

 3.2, Pašreiz Latvijā jau ir daudz piemiņas vietu hitleriskās Vācijas represiju upuriem (tai skaitā vērienīgs memoriāls bijušās hitleriskās Vācijas koncentrācijas nometnes atrašanās vietā Salaspilī), bet lielākas piemiņas vietas staļiniskā režīma represiju upuriem Latvijā  nav.

 3.3, Salīdzinot abu okupācijas varu represiju upuru skaitu (un arī okupācijas ilgumu - 47 gadi un nepilni 4 gadi), padomju okupācijas upuru skaits neapšaubāmi ir ievērojami lielāks.

 4, Arī Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) vairākkārt (arī  25.05.2006 konferencē) ir uzsvērusi, ka piemineklis ir veltāms tikai komunistiskā režīma upuriem.

 5, Gatavojot konkursa nolikuma projektu, tā izstrādātāji akceptēja minētos argumentus un arī noteica, ka piemineklis veltāms tikai totalitārā staļinisma režīma upuriem.

 6,  2006. gada martā sāka strādāt Kultūras ministrijas organizētā Piemiņas vietas komunisma upuriem darba grupa. Tās sastāvā ir arī represēto organizāciju pārstāvji, vēsturnieki, arhitekti, mākslinieki – kopā 10 cilvēki.  Darba grupas līdzšinējās sēdēs iezīmējās šāda likumsakarība:  represēto pārstāvji ieteic pieminekli veltīt tikai staļiniskā režīma upuriem, savukārt vēsturnieki un ar mākslu saistīto profesiju pārstāvji – visu okupācijas varu upuriem, nešķirojot pēc represiju veicējām varām. Šā uzskata pārstāvji izteica šādus galvenos argumentus:

 6.1, Kaut gan staļinisma upuru Latvijā ir daudz vairāk, nekā hitleriskās Vācijas upuru, tomēr latviešu tautai sāpīgs ir katrs upuris – viņi visi jāatceras un jāpiemin.

 6.2, Kaut gan hitleriskā režīma upuriem Latvijā ir vairākas lielākas piemiņas vietas, tomēr vairākām Vācijas okupācijas varas upuru grupām piemiņas vietu nav, piemēram, Latvijas Centrālās padomes locekļiem un atbalstītājiem, ģenerāļa Kureļa karavīru atbalstītājiem,  studentu,  skolēnu un citu nacionālo pagrīdes organizāciju locekļiem. Tos visus (no kuriem liela daļa nav vēl apzināti) varēs atcerēties un viņu piemiņu godināt  Centrālajā piemiņas vietā visu okupāciju upuriem.

 6.3, Nedrīkst aizmirst, ka Otrais pasaules karš sākās ar abu totalitāro lielvaru sazvērestību pret demokrātiskām Eiropas valstīm. Būtu loģiski uzskatīt, ka staļinistu represijas Baigajā gadā  faktiski notika ar atklāti neminētu Hitlera piekrišanu, jo Hitleram tā bija vieglāk anektēt Baltijas valstis, uzdodoties par to glābēju no staļinisma. (Varētu pat secināt, ka reālie staļinisma upuri faktiski jāieskaita hitleriskās Vācijas represiju upuru kopskaitā – bet ne otrādi).

 6.4, Piemineklis saturiski nedrīkst būt pretrunā ar Okupācijas muzeju, kurš, kā zināms, ataino abu okupācijas varu represijas.

 6.5,  Piemineklis jāorientē nevien uz pagātni, bet arī uz nākotni. Ar laiku Latvijas tautā jāpanāk pilnīgs vēsturisks izlīgums.

 7,  Kultūras ministrijas rīkotajā konferencē “Okupāciju upuru piemiņas vieta Rīgā” 25.05.2006 bija aicināti  piedalīties 74 cilvēki, no viņiem 36 represētie, 22 vēstures un radniecīgo  zinātņu pārstāvji, 8  mākslinieki,  arhitekti un citu mākslu pārstāvji, 8 valsts un pašvaldību institūciju pārstāvji. Konferences atzinuma rezumējumam notika aizklāta balsošana. Tajā piedalījās 69 konferences dalībnieki.  Lai aptuveni noteiktu viedokļu sadalījumu starp dalībnieku grupām, tika izmantoti atklātie materiāli  -konferences gaitā izdarītie skaņu ieraksti, ziņojumu un debašu dalībnieku runu stenogrammas. Pavisam uzstājās 33 runātāji, no viņiem 14 represētie, 12 zinātņu un 4 mākslu pārstāvji.

 8,  Par galvenajiem konferencē apspriestajiem jautājumiem (tai skaitā par oficiālajam atzinuma rezumējamam paredzētajiem 8,1., 8.2. un 8.3. punktā minētajiem) tika izteikti šādi viedokļi:

 8.1, Par piemiņas vietas veltījumu:

Aizklātā balsošanā par veltījumu tikai staļinisma upuriem izteicās 35, bet visu okupācijas varu upuriem – 29 aizklātā balsojuma dalībnieki. No visiem 33 runātājiem šo jautājumu skāra 27. No viņiem kategorisku viedokli neizteica 3 institūciju pārstāvji. Veltījumu staļinisma upuriem ieteica 14 (12 represētie un 2 zinātnieki), veltījumu abu okupācijas varu upuriem 10 (tai skaitā 2 represētie, 6 zinātnieki, 2 mākslinieki). Kā redzams, saglabājas 6. punktā iezīmētā likumsakarība, ka represētie vēlas pieminekli staļinisma upuriem, bet zinātnieki un mākslinieki iesaka piemiņas vietu visu okupācijas varu upuriem.

 8.2, Par pieminekļa  vietu un saskaņu ar Okupācijas muzeju     

No 33 runātājiem par šo jautājumu izteicās  18. Veidot piemiņas vietu vienotā ansamblī ar Okupācijas muzeju vēlējās 11, pārējie minēja tikai, ka piemineklim jābūt  Rīgā vispār; apsprieda arī  Strēlnieku pieminekļa pārvietošanas iespējas un citas nianses. Aizklātā balsošanā par saskaņu ar Okupācijas muzeju konsekventi izteicās 30, vēl 15 ieteica atstāt šo jautājumu konkursa dalībnieku ziņā, bet viens konferences dalībnieks ieteica attīstīt esošo piemiņas vietu Torņakalnā.

 8,3. Par konkursa dalībnieku sastāvu

Aizklātā balsošanā slēgtu konkursu ieteica 3 dalībnieki. No pārējiem 21 ieteica aicināt tikai Latvijas konkursantus, 19 ieteica starptautisku konkursu, bet 24 vēlējās atklātu konkursu vispār.

8,4, Par piemiņas vietas sabiedrisko funkciju

Šis jautājums konferences programmā nebija paredzēts oficiālajam atzinuma rezumējumam, tomēr šo tēmu skāra 13 runātāji. Visi šie runātāji izteica domas, ka piemineklim jāuzrunā nākamās paaudzes, jāatklāj visa patiesība par totalitāro varu noziegumiem un jāatgādina, ka nedrīkstam pielaist līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanos.  Pieci no viņiem prasīja iemūžināt arī iedzīvotāju pretestību okupācijai, kas deva iespēju tautai būt stiprai un izdzīvot garos nebrīves gadus.

Nebija neviena runātāja, kas būtu atbalstījis televīzijā un presē reizēm  dzirdētos apgalvojumus, ka piemineklis ir  vajadzīgs tikai, lai būtu kur nolikt ziedus tiem vecajiem vīriem, kas vēl dzīvo mūsu vidū.

 9, Kā redzams no augstāk minētajiem faktiem, Kultūras ministrijas rīkotā konference ir devusi atbildes gandrīz uz visiem principiālajiem konkursa rīkošanas jautājumiem. Piemiņas vietai jāatrodas pie Okupācijas muzeja ansamblī ar to; piemineklim jāiemūžina upuru piemiņa un tautas pretestība okupācijai; konkurss būs atklāts, vēlams ar  ārvalstu konkursantu piesaistīšanu (tādā mērā, kā tas konkursa organizatoriem būs iespējams).

Vienīgais jautājums, kas pēc konferences palicis neizšķirts, ir – kam būs veltīts piemineklis. Gandrīz visi politiski represētie, kas labi atceras samērā neseno Staļina un viņa pēcteču režīmu, prasa veltīt pieminekli staļinisma upuriem  (bet hitleriešu okupācija beigusies pirms 60 gadiem un pagaisusi no atmiņas). Šim ieskatam ir spēcīgs emocionāls fons; ja tā nebūtu, varētu tūliņ ķerties pie izsvērta loģiska risinājuma – pieminekļa, kas veltīts abu okupācijas varu upuriem. Bet nav ticams, ka pašreizējā represēto paaudze varētu tikt pārliecināta, ka no šīm emocijām tagad  jāmēģina atteikties.

 10, Rezumējot 25.05.2006 konferences rezultātus, Kultūras ministrija ar savu 12.07.2006 vēstuli paziņoja, ka represētajiem nepieciešams panākt vienošanos ar Okupācijas muzeja vadību par piemiņas vietas veltījumu, lai varētu turpināt iesākto darbu konkursa sagatavošanā.

 11, Varētu izteikt dažas prognozes par uzskatu maiņu Latvijas sabiedrībā (ieskaitot represētos un viņu pēctečus) tuvāko 2 – 3 paaudžu laikā:

 11.1, Aizsaulē būs aizgājusi tā paaudze, kas pati cieta represijās, un arī liela daļa no viņu bērnu paaudzes, kas, klausoties  savu vecāku stāstītajā, arī spilgti pārdzīvoja viņu ciešanas. Bez tam arī represiju organizatori vairs nebūs dzīvajo vidū.

 11.2, Krievija būs kļuvusi par miermīlīgu un patiesi demokrātisku valsti, tās sabiedrība būs samierinājusies ar Baltijas valstu zaudēšanu un revanšisma idejas tajā vairs nebūs populāras; šā iemesla dēļ arī Latvijas sabiedrībā staļinisma pāridarījumi tiks izjusti mazāk sāpīgi.

11.3, Veidojoties jaunām ģimenēm no vairāku dzimtu pārstāvjiem, aizvien vairāk Latvijā būs tādu iedzīvotāju, kuru priekštečos būs bijuši gan staļinisma, gan Hitlera varas represētie; vienas Centrālās piemiņas vietas princips kļūs vispāratzīts.

 

 

Visas autortiesības aizsargātas (c) RPRB 2006-2007